Ansītis un Grietiņa – parodija (ARHĪVS)

Raksts no pavisam NEnopietni arhīva!

Piedāvāju Jums savu versiju šai pasakai. Šī parodija ir balstīta uz brāļu Grimmu pasakas par Ansīti un Grietiņu.

Liela meža malā, ļoti mazā Latvijas pilsētā dzīvoja kāds vīrs ar sievu un diviem bērniem. Puisim vārds bija Ansītis, bet meiteni sauca par Grietiņu. Ansītim bija 14 gadu, Grietiņai 12. Ģimene bija visai turīga, tomēr reiz, kad valstī viss bija kļuvis pārlieku dārgs un iestājusies krīze, tēvs vairs nevarēja sagādāt pat dienišķo maizi, jo pēdējie santīmi aizgāja pašam svarīgākajam – šņabim…

Redz, treknajos gados vīram gāja pat ļoti labi. Strādāja par celtnieku, labi pelnīja. Varēja atļauties nopirkt BMW X5 un māju vienā no jaunuzceltajiem privātmāju rajoniem. Kā arī apprecēt savu mīļoto sievieti, ar kuru viņš iepazinās tolaik populārajā La Rocca klubā, kur tā trūcīgā apģērbā rīvējās gar visiem kluba apmeklētājiem, kas spēja uzsaukt tai dzērienu – nu kā jau visas tikumīgās meitenes. Vīrs, protams, spēra pirmo soli, uzsaucot viņai dzērienu… Drīz viņa kļuva par Ansīša un Grietiņas pamāti. Abu bērnu īstā māte jau labu laiku iepriekš bija paspējusi aizlaisties uz Īriju un apprecēt kaut kādu pakistānieti.

Lai nu kā tur būtu, pēc krīzes iestāšanās vīrs tika atlaists no darba, jo kā izrādījās, tad dzīvojamo māju celšana vairs nebija aktuāla. Kaut kāds tur burbulis esot uzsprādzis, un veiklie „uzņēmēji” no māju celšanas un pārdošanas bezjēgā vairs nevarēja ātri piepelnīties. Vīra maksājumi bankai par līzingu automašīnai un hipotekāro kredītu mājai pieauga, klāt visam tam valstī pieauga nodokļi un samazinājās sociālais atbalsts. Vīram nauda ar laiku vienkārši aptrūkās.

Arī vīra sievai nebija darba, bet ne jau tāpēc, ka viņu kāds atlaida – vienkārši tā savu mūžu nebija strādājusi. Galu galā par skaistumu ir jārūpējas. Ikdienas solārija apmeklējums, frizieris, kosmetologs, manikīrs, pedikīrs, šoppings, tusiņi – darbs visām šīm svarīgajām aktivitātēm tikai traucētu. Tā nu vīrs palika bez mājas un mašīnas, un ģimenei nācās doties uz vīra dzimto ciematu.

Kādā vakarā, lauzīdams galvu un rūpēs mētādamies gultā no vieniem sāniem uz otriem, viņš nopūtās un sacīja sievai:
–    Kas būs ar mums? Kā mēs pabarosim savus nabaga bērnus, ja mums pašiem naudas pietiek tikai šņabim… un reizēm arī zacenei?
–    Zini ko, vīrs, rīta pašā agrumā ievedīsim bērnus mežā, iekursim tur ugunskuru un izliksimies, ka strādājam, bet, kamēr šie neskatās, aizbēgsim un atstāsim viņus mežā. Ceļu atpakaļ viņi vairs neatradīs, un mēs būsim tikuši no viņiem vaļā. Ģeniāls plāns, ne?
–    Nē, sieva, neies cauri. Bērni nenoticēs, ka tu tiešām strādā. Tu taču savu mūžu neesi neko darījusi. Bērni ieraudzīs, ka tu strādā, uzreiz kaut ko nelāgu nojautīs.
–    Nu tad tu strādāsi, es tikai līdz aiziešu – morālais atbalsts, uzmundrinājums.
–    Nē, man sirds neļauj pamest manus bērnus vienus mežā; drīz vien pedofili būs klāt un savāks viņus. Ja tie nebūs pedofili, tad raidījums Degpunktā noteikti – parādīs mūs pa visu Latviju kā sliktus vecākus, kas bērnus atstājuši mežā nomirt.
Vīrs nebija pielaužams, taču sieva izmantoja seksu kā ieroci vīra pārliecināšanai – kad liela daļa asiņu no galvas aizplūdušas uz citu rajonu, tad spriešanas spējas pasliktinās, un sieva to labi apzinājās. Vīrs tieši pirms beigšanas piekrita viņas plānam. Pēc beigšanas viņš atkal sāka šaubīties, bet bija jau par vēlu – viss nolemts.

Par nelaimi abu vecāku sarunu sadzirdēja Grietiņa, kas nebija varējusi iemigt, jo viņas brālis Ansītis jau 48 stundas no vietas pie datora spēlēja Counter Strike, lamājās un dauzīja galvu pret klaviatūru. Bet ja tā nopietni – cik tad var? Grietiņa taču arī gribēja padarboties pie datora. Ieiet draugiem.lv, ātri apskatīt vai nav atnākusi jauna vēstulīte, ātri apskatīt vai nav ielikts kāds cmux bilzhux :=)~~ draugiem, apskatīt, ko citi salikuši runā sadaļā, varbūt pasmieties par kādu no tiem, pārējos identificēt kā banālus. Paskatīties vai viņas bilde nav pakāpusies topā 10 gadus veco meiteņu grupā, paspēlēt Fermu… paspēlēt pārējās spēles – nu īsāk sakot pavadīt tur visu atlikušo dienu!

–    Gals mums tagad klāt, – Grietiņa asarām acīs uzrunāja Ansīti, – pamāte mūs gri…
–    Atpisies! – dusmīgi atdūra Ansītis, – man tagad līderpozīcija konterstraikā pēc punktiem. Negribu zaudēt koncentrēšanās spēju – netraucē, sīkā!
Grietiņa nolēma brāli vairāk netraucēt. Vēlreiz pa seju ar datorpeli viņa negribēja norauties, kā tas notika pirms pāris dienām, kad viņa uzdrošinājās izteikties, ka World of Warcraft spēlētāji ir bariņš atpalikušu atkarībnieku, kam nav dzīves. Ansītis todien atzīmēja 7 gadu jubileju kopš World of Warcraft spēlēšanas sākuma, tāpēc var saprast šādu paaugstinātu jūtību. Pēc kāda laiciņa, kad vecāki jau gulēja, Ansītis izlavījās ārā… lai uzpīpētu. Viņš bija dabūjis lētās cigaretes ar Krievijas akcīzes marku no sava klasesbiedra. Pirms tam cigarešu pirkšanai viņam aizgāja visa pusdienu nauda.
–    Paldies, Latvijas valdība, par akcīzes nodokļa celšanu cigaretēm – pilnībā netiek domāts par nabaga skolēniem, kam tagad neatliek naudas pat pusdienām, – pie sevis nodomāja Ansītis.
Pēc uzpīpēšanas viņš kļuva mierīgāks un aizmiga. Arī Grietiņai vairs nebija problēmu aizmigt.

Kad tikko saule lēca, pamāte jau modināja abus bērnus:
–    Augšā, sliņķi jūs! Iesim uz mežu pēc malkas! Vakar parādu dēļ apkuri atslēdza, būs jākurina pašiem.
Pēc tam viņa iedeva katram pa maizes riecieniņam, sacīdama:
–     Te jums būs kāda druska pusdienām, bet noteikti apēdiet šodien, tā jau cieta palikusi. Derīguma termiņš šai maizei nedēļas divas kā beidzies. Vēl ilgāk… un ar to varēs naglas dēlī dzīt. Tomēr jāatzīst, ka pelējums tai piedod oriģinālu nokrāsu, vai ne? – viņa ļauni smīnēja, –  Kāda bija Maximā nocenota, tādu arī ņēmu – nečīkstat!

Visa ģimene devās ceļā iekšā lielajā piemājas mežā. Kad viņi kādu laiciņu bija gājuši, Ansītis ik pa brīdim atpalika, lai varētu uzsmēķēt. Brīžos, kad tēvs uz viņu palūkojās, Ansītis tūlīt vērsa savu skatienu uz māju pusi.
–    Ansīt, ko tu raugies atpakaļ un paliec mums iepakaļ? Skaties, kur liec kājas! Lāči šogad nekaunīgi palikuši… dirš pa taisno uz taciņas! – sacīja tēvs.
–    Ak tēvs, – sacīja Ansītis, – es izbaudu dabas skaistumu, ievelku svaigo gaisu plaušās…
–    Muļķi, kāds tev te svaigs gaiss, – sacīja sieva, – mēs dzīvojam blakus Metalurģijas rūpnīcai. Iebāz galvu krāsnī… tur varētu būt svaigāks gaiss.
–    Katrā gadījumā šis rūpnīcas gaiss ir svaigāks nekā tava elpa, – pie sevis klusu nomurmulēja Ansītis.
Labi, ka pamāte to nedzirdēja, jo viņas niknumā mestās augstpapēžu kurpes ar spicajiem galiem mēdza būt nāvējoši precīzas. Klīst baumas, ka krustmāte Annija bija palikusi bez acīm tieši viņu pamātes dēļ. Annija esot aizrādījusi pamātei par to, ka viņa vienmēr apkārt staigājot nogrillējusies solārijos brūna kā vistiņa cepeškrāsnī. Manuprāt, vistiņa kā jau vistiņa, bet garšīga noteikti…

Kad viņi bija iegājuši mežā pietiekami dziļi, tēvs sacīja:
–    Savāciet nu, bērni, zarus, uzkuršu jums ugunskuru!
Tas tika izdarīts, un, ugunskura liesmām ceļoties augstāk, sieva sacīja:
–    Tagad jūs, mīļie bērni, varat atpūsties, kamēr tēvs sacirtīs malku. Es iešu līdz – atbalstīt viņu. Kad mēs būsim beiguši, nākot atpakaļ, paņemsim jūs līdz.
Tā nu abi bērni sēdēja pie ugunskura un gaidīja vecākus atgriežamies. Pienākot pusdienlaikam, viņi centās notiesāt līdzpaņemtos maizes riecieniņus, taču nolēma tā vietā grauzt koka zarus – tie izrādījās daudz mīkstāki nekā līdzpaņemtā maize. Un ja nopietni, tad arī garšīgāki. Ansītis mierināja māsu, ka tēvs atgriezīsies, jo tālumā varēja dzirdēt cirvja klaudzienus, tātad tēvam jābūt tuvumā. Tomēr klaudzēja nevis cirvis, bet gan kāda kaulaina vīrieša līķis, kas karājās virvē un kuru vējš  grūstīja šurpu turpu, klaudzinot pret koku. Laikam kāds students, kas nebija spējīgs atrast darbu un atmaksāt studiju kredītu… tas ir tikai minējums.

Bērniem, tik ilgi sēžot pie ugunskura, acu plakstiņi aiz noguruma sāka krist ciet. Tā kā tuvumā nebija RedBull, Shark vai kāda cita enerģijas dzēriena, tad bērni drīz vien aizmiga. Kad viņi pamodās, bija jau melna nakts. Grietiņa sāka raudāt, puņķodamies teikdama:
–    Kā lai tagad tiekam ārā no meža?
–    Neuztraucies, manam viedtālrunim, neskaitot skārnienjūtīgo ekrānu, ir arī GPS aplikācija.
Ansītis paņēma māsiņu aiz rokas un gāja uz turieni, kur ceļu norādīja GPS. Mājupceļa meklēšanu atviegloja arī paša Ansīša uz taciņas izmētātie cigarešu izsmēķi un atkritumi. Nepārprotiet mani, viņš tos neizmētāja apzināti. Tas tāds ieradums viņam – mēslot kur pagadās. Ticiet man, pat ja tuvumā būtu miskaste, viņš atkritumu nomestu tai blakus. Līdzīgi viņam ir ar tualetes apmeklēšanu… gan pa mazajām, gan pa lielajām darīšanām.

Viņi gāja cauru nakti un, dienai austot, bija nokļuvuši atpakaļ pie sava tēva mājas. Bērni priecīgi pieklauvēja pie durvīm, un, kad pamāte tās atvēra, viņa nedaudz pārsteigti iesaucās:
–    Tomēr atnācāt mājās. Es vienkārši padomāju, ka nav jēgas jūs modināt, tik saldi gulējāt. Domāju vēlāk aiziešu jums pakaļ, bet, redz kā, paši atnācāt.
Tēvs ļoti priecājās, ka bērni ir sveiki un veseli, bet galvenais tāpēc, ka beidzot mājās atpakaļ bija kāds, kas mācēja ieslēgt datoru. Pašam nebija nekādas sajēgas ap to tehniku.
Tomēr nepagāja ne ilgs laiks, kad sieva atkal centās pierunāt vīru vest bērnus uz mežu un atstāt tos tur. Kādu vakaru viņa gultā pieglaudās vīram cieši klāt un iečukstēja tam ausī:
–    Ja tu piekritīsi atbrīvoties no tiem apnicīgajiem sīkaļām, es pārģērbšos par celtniecības objekta brigadieri. Kā jau tu pats agrāk vienmēr sūkstījies, kad par celtnieku strādāji – „Atkal tas brigadieris mūs visus šodien izdrāza par dzeršanu darba laikā. Neliek mierā, pašam gribētos tos brigadierus izdrāzt,” – nu tad beidzot tev būs tāda iespēja.
Vīram bērnu bija žēl, tomēr pozitīvais aspekts sievas piedāvājumā bija tas, ka viņš varētu uztaisīt jaunus bērnus, drāžot savu iedomāto brigadieri. Tāpēc sievai līdz piekrišana ilgi nebija jāgaida – bērnu liktenis bija nolemts!

Šoreiz vecāku sarunu sadzirdēja Ansītis, kas bija palicis nomodā , lai internetā palasītu ziņas… un lai paskatītos uz kailām dāmām. Pārsvarā gan, lai paskatītos uz kailām dāmām! Nu labi, TvNets bija atvērts tikai un vienīgi gadījumam, ja kāds ienāktu istabā, kamēr viņš skatītos uz kailajām dāmām… nu lai varētu ātri pārslēgt logus. Hei, Ansītis ir čalis – viņam ir savas vajadzības. Ko piesējāties vispār?

Pēc sarunas noklausīšanās Ansītim gribējās iziet laukā uzpīpēt un nomierināties, bet cigaretes bija beigušās. Un jaunas pa lēto arī vairs nedabūt, jo iepriekš minētā klasesbiedra, kurš pārdeva viņam cigaretes ar Krievijas akcīzes marku, tēvu apcietināja robežsardze, kad tas savā vecajā Opelī pāri robežai centās pārvest noslēptus 200 blokus ar Krievijas cigaretēm. Viss jau būtu noritējis bez sarežģījumiem, ja vien Opelis uz robežas nebūtu salūzis… kaut kas saistīts ar rūsas iekļūšanu benzīnā un vēl pāris lietas. Robežsargi, protams, piedāvājās palīdzēt salabot to – nav jau pirmais Opelis, kas salūzis uz robežas. Remonta laikā tad arī tika atrasta kontrabandas prece. Ziņu par šo notikumu Ansītis paspēja izlasīt TvNetā, pirms pliko dāmu apskates. Katrā gadījumā to viņš arī turpināja darīt.

Nākamajā rītā pamāte piecēla abus bērnus no gultas, iedeva tiem maizes riecieniņus un lika doties palīdzēt tēvam un viņai mežā malku gādāt. Šoreiz viņi gāja pa citu ceļu, citā virzienā un vēl dziļāk mežā nekā pagājušo reizi. Ansītis nemaz nebija uztraucies par to, ka viņu ar māsu atkal varētu atstāt mežā, jo, tāpat kā pagājušo reizi, viņš mājupceļu atrastu ar sava viedtālruņa GPS aplikācijas palīdzību.
–    Ja tā padomā, tad telefonu nopirku tikai tādēļ, ka tam bija skārienjūtīgais ekrāns, bet realitātē tas noder arī citām lietām. Vai nav forši? – pie sevis nodomāja Ansītis.
Meža biezoknī atkal tika sakurināts ugunskurs, un bērniem piekodināts pagaidīt vecākus pie tā, kamēr tie sacirtīs malku. Protams, vecāki atstāja bērnus mežā vienus un aizgāja mājās. Bērni, gaidot vecākus, aizmiga un pamodās tikai nakts vidū. Ansītis, protams, mierināja raudošo māsiņu sacīdams:
–    Neuztraucies, Grietiņ, es atradīšu mājupceļu ar sava viedtelefona GPS aplikācijas palīdzību. Tāpat kā iepriekšējo reizi.
Bet, ak vai, neraža. Ansītis atcerējās, ka iepriekšējā vakarā viņš bija izdzēsis GPS aplikāciju, lai atbrīvotu vietu pāris video klipiem ar kailajām dāmām, kurus tas bija atradis internetā. Diemžēl šajā meža daļā Ansīša Bites pārklājums nesniedzās, un telefonam nebija zonas. Tas Ansītim neļāva ielādēt telefonā jaunu GPS aplikāciju no interneta.
–    Ak vai, baterija izlādējās, – veikli izejot no situācijas, savai māsai sameloja Ansītis, – gan jau kaut kā atradīsim ceļu mājup!
Taču viņi neatrada. Bērni klīda pa mežu līdz pat rītam, Pēc tam arī visu pārējo dienu līdz pat vakaram, mokoties izsalkumā, jo abi bija ēduši tikai pāris ogas, ko atrada mežā. Puse no tām visticamāk bija zaķu atstātās spiriņas, kas izsalkuma mocītajiem bērniem izskatījās pēc ogām. Nakti bērni pavadīja uz meža vidū atrastas gultas, kurai blakus mētājās vecs televizors un  grāmatu skapis ar visām grāmatām. Ja apniktu meklēt mājupceļu, varētu vismaz kaut ko palasīt. Ja nemaldos, tad skapī atradās trilleris „100 dienas meža biezoknī – Kārļa mokošā nāve!” Tā varētu būt interesanta lasāmviela. Katrā gadījumā paldies meža piemēslotājiem… bez viņiem Ansītim un Grietiņai būtu jāguļ uz cietās meža zemes, kā arī jāpaliek bez lasāmvielas.

Otrās dienas rītā bērni turpināja klejot pa mežu, taču šoreiz tiem palaimējās. Viņi atrada pāris sēnes. Tūlīt pat sēnes tika arī notiesātas. Pēc kāda laiciņa izsalkums bērnus vairs nemocīja, jo visas atlikušās dienas garumā tie bija neizsakāmi laimīgi. Tie nemaz neuztraucās par to, ka ir apmaldījušies mežā un nezina ceļu uz mājām. Abiem likās, ka viņi māk lidot un ka visapkārt ir tikai un vienīgi varavīksnes un pūkaini mākoņi. Trakoti labas gailenes laikam trāpījās!

Nu jau ausa trešais rīts, kopš viņi bija atstājuši sava tēva mājas. Bēdīgi, izsalkuma un nu jau galvassāpju mocīti, viņi atkal devās ceļā, tomēr nokļuva arvien dziļāk mežā. Bez palīdzības bērniem daudz vairs nebija atlicis ko dzīvot, kājas jau knapi vilka. Uz dienas vidu bērni ieraudzīja koka zarā tupam brīnumjauku putniņu. Tas dūdoja tik pasakaini jauki, ka viņi palika stāvam un klausījās tā dziesmā. Graciozais putniņš laiski lēkāja pa koka zaru, un likās, ka uz pasaules viņš vienīgais tāds – unikāls skaistums. Bet Ansītis, ilgi nedomādams, centās to notriekt no zara ar akmeni.
–    Ko blisinies, Grietiņ, – viņš uzsauca māsai, – ņem akmeni un svied. Pusdienās būs gaļa! Gaļāāāā!!!
Vispār jau Grietiņa bija apzinīga veģetāriete, tomēr šoreiz izsalkums ņēma virsroku. Visticamāk, ja tagad garām paskrietu viņas suņuks Kreksis, tad arī tas tiktu likts pusdienu galdā… ja jau korejieši var ēst suņus, kāpēc lai, badā būdama, viņa arī nepamēģinātu. Un, protams, ka suņuks tiktu pagatavots ar mīlestību, nevis kā tāds sasaldēts pusfabrikāts mikroviļņu krāsnī – nekādu emociju!

Abi bērni cītīgi svaidījās ar akmeņiem, tomēr putniņš nebija muļķis, izvairījās, maita! Tas savicināja spārnus un lidoja viņiem pa priekšu, kamēr tie dzinās tam pakaļ. Asa sižeta filmas cienīgā vajāšana apstājās pie kādas mājiņas meža biezoknī, uz kuras jumta tad arī apsēdās putniņš. Pienākot tai tuvāk, bērni ieraudzīja, ka pati mājiņa bija veidota no hamburgeriem, jumts no kartupeļu čipsu plāksnēm, logi no tīra cukura, bet pamati no saldējuma Zinu, ka saldējums nav tas labākais materiāls mājas pamatiem, bet ko var gribēt, ja ieved nekvalificētu, bet lētāku darbaspēku no mazāk attīstītas valsts, lai veiktu celtniecības darbus. Protams, ka pamati nebija vienīgais brāķis. Vēl varētu pakritizēt nekvalitatīvo piparkūku siltinājumu un to, ka krējuma mērce neapšaubāmi spraucās cauri čipsu jumta segumam un visticamāk appludināja mājas bēniņus. Bet lai nu paliek.
–    Ķeramies klāt, – sacīja Ansītis, – ieturēsim kārtīgu maltīti. Tu, Grietiņ, sāc ar logiem, tie ir saldi. Es tikmēr tukšošu šņabja aku un sulas baseinu, kā arī saīsināšu cigarešu sētu. Būs tāpat kā Edgara 15. dzimšanas dienas ballītē pirtī, tikai nedaudz mierīgāk!

Grietiņa, ilgi nedomādama, ķērās pie mājiņas loga rūts un paskrubināja to. Te pēkšņi no iekšpuses atskanēja spiedzīga un nepatīkama balss, it kā divi kaķi kautos ar Ingrīdu  Ūdri:
–    Kas tur klauvē pie loga, vai pastnieks pensiju atnesis? Beidzot, cik tad var gaidīt! Domāju jau, ka būs atkal tāpat kā pagājušo reizi, kad pastnieks manu pensiju  striptīza klubā meitenēm studiju maksai atstāja.
Ja tā padomā, tad iepriekš minētais līķis, kas mežā karājās virvē un klaudzēja pret koku, tādējādi liekot bērniem domāt, ka tēvs tuvumā malku skalda, varēja būt šis pastnieks, kas citu cilvēku pensijas bija notriecis striptīza klubā vai, piemēram, spēļu zālē un tāpēc centies izdarīt pašnāvību. Kā jau vienreiz sacīju – tas ir tikai minējums. Nekas vairāk.
–    Vējiņš, vējiņš te… šššššššš, ššššššš, – nepatīkamajai balsij atbildēja bērni, mierīgi turpinot iesākto maltīti.
–    Mirdza, vai tā atkal tu, kas pa pālim ākstās? – verot vaļā durvis, dusmīgi bubināja balss.
Atbalstīdamās uz kruķa, uz lieveņa izlīda gluži veca sieva. Veca pensionāre, kuras seju no krunkām nespētu atbrīvot ne desmit kārtas ar pretgrumbu krēmu, ne asfalta rullis! Ansītis un Grietiņa tik šausmīgi izbijās, ka tiem no rokām izkrita viss, ko bija tajās turējuši. Ansītim biksēs iekrita arī tas, ko viņš turēja savā taisnajā zarnā. Bet pensionāre tikai pašūpoja galvu un teica:
–    Tomēr nav pastnieks ar pensiju. Ehhhhh, vispār jau tā pensija tik maza, ka nejūti atšķirību… atnesa to kāds vai nē. Nu ko, mīļie bērni, kas jūs šurp atvedis? Nāciet iekšā un palieciet pie manis, neko ļaunu jums nedarīšu!
Viņa satvēra abus aiz rokas un ieveda savā mājiņā. Kamēr bērni stāstīja, kas ar viņiem noticis, galdā tika likti dažādi augļi, piens, svaigi spiesta sula ar Džeka Laleina sulas spiedi un daudz citu gardumu. Grietiņai tas gāja pie sirds, bet Ansītis gribēja ko citu:
–    Klau, tantuk, varbūt pasūtam picu? – ierosināja puisis.
Pensionāre kā jau laba viesu uzņēmēja, protams, piekrita un pasūtīja picu. Pēc 2 stundām to piegādāja „Ciema ašā picu piegāde,” un tā kā viņu moto ir: „Piegādāsim picu 30 minūšu laikā, vai arī pica par brīvu!” – tad pensionārei par to nebija jāmaksā. Pēc mielošanās bērniem tika uzklātas gultiņas, un viņi devās pie miera, domādami, ka nokļuvuši debesīs.

Bet tā tomēr izrādījās viltus laipnība. Pensionāre patiesībā bija ļauna ragana, kura uzglūnēja bērniem un šo gardo namiņu bija uzbūvējusi tikai un vienīgi, lai pievilinātu tos. Vēl tikai vajadzētu busiņu garāžā ar uzrakstu „bezmaksas konfektes,” lai tantuku varētu dēvēt par profesionālu pedofilu. Pedolāci noteikti pārņemtu skaudība. Tomēr fakts, ka viņa pievilinātos bērnus nokāva, izvārīja un apēda, lika klasificēt tantuku vairāk kā cilvēkēdāju. Agrā rītā, kamēr bērni vēl gulēja, ragana, redzēdama tos abus apaļiem, sārtiem vaidziņiem, klusi dūdoja:
–    Būs gards kumosiņš! Jāpaskatās, vai ledusskapī vēl kečups ir…
Tad viņa ar savu izkaltušo roku sagrāba Ansīti un ieslodzīja mazā kūtiņā aiz režģītām durvīm; viņš varēja kliegt, cik vien spēka, neviens viņu nesadzirdētu. Pēc tam ragana aizgāja pie Grietiņas, izgrūda to no gultas un iesaucās:
–    Celies, sliņķe, sanes ūdeni un izvāri gardu ēdienu savam brālim, viņš ir jānobaro. Kad viņš būs apvēlies, es viņu apēdīšu. Kaut gan… man taču negaršo speķis. Tīra sarkanā gaļa, lūk, tā ir manta.

Turpmāk Ansīti regulāri baroja ne tikai ar ēdienu, bet arī ar proteīnu kokteiļiem un steroīdu injekcijām. Katru dienu viņš trenējās savā restotajā kūtiņā, cilāja svarus jeb konkrēti kačājās. Viņam pret to nebija nekādu pretenziju. Jā, viņš tika turēts tādā kā cietumā, tomēr dzīves apstākļi mājās bija krietni vien sliktāki. Toreiz brīžiem viņam likās, ka Latvijas cietumos apstākļi varētu būt labāki nekā viņa maznodrošinātajā ģimenē.

Grietiņa tikmēr lēja rūgtas asaras, jo apzinājās, ka viņas brālis tiks apēsts, bet viņa tur neko nevarēja izdarīt. Ansīša nobarošana un sagatavošana kaušanai ilga divus mēnešus. Galu galā, lai izietu cauri visai Latvijas un Eiropas Savienības birokrātijai attiecībā uz lopu kaušanu, bija jāiegulda laiks un pacietība. Jā, Ansītis dokumentos tika norādīts kā lops. Loģiski – vīrietis taču. Nē, ja nopietni… kā tad savādāk. Bērna nokaušanai ir citi Eiropas Savienības noteikumi, krietni vien sarežģītāki, ja atļausiet piebilst! Klasificēt viņu kā lopu vienkārši ir izdevīgāk.
–    Hei, Grietiņ, – ragana uzsauca meitenei, – esi čakla un sanes ūdeni, rīt es Ansīti nokaušu un apēdīšu!
Ak, kā nabaga māsiņa vaimanāja, pret savu gribu nesdama Ansītim ūdeni. Asaras straumēm ritēja viņai pār vaigiem.
–    Mīļo, dieviņ, jel palīdzi mums, – viņa lūdzās.
Varētu jau padomāt, ka tas bija īstais brīdis, kad pievērsties reliģijai. Tomēr jāatceras, ka baznīcai nav laika ņemties ar sīkumiem. Tā ir pārāk aizņemta ar sludināšanu – ko cilvēkiem vajadzētu vai nevajadzētu darīt, kas ir vai nav morāli pareizi, un tas viss, vadoties pēc vienas grāmatas. Harijs Poters, Krēsla vai Bībele… īsti nezinu, kura no šīm fantāzijas novelēm tā bija.  Nē, nu ir jau dzirdēts par pāris mācītājiem, kam ļoti, ļoti patīk mazi bērni. Varbūt viņi palīdzētu, bet tādā gadījumā visticamāk darbotos nerakstītais likums – dots pret dotu.

Nākamās dienas rītā Grietiņai bija jāiekar kāsī katls ar ūdeni un jāiekur uguns zem tā.
–    Vispirms cepsim, – sacīja ragana, – es jau iekurināju maizes krāsni un samīcīju mīklu.
Viņa pagrūda mazo Grietiņu tuvāk krāsnij un sacīja:
–    Ielien un paskaties, vai ir labi izkūrusies, lai varam maizi šaut iekšā!
Grietiņai bija aizdomas, ka ragana liek viņai līst krāsni tikai tāpēc, lai varētu aizcirst krāsns durvis un izcept viņu, jo, to sakot, ragana bēra Grietiņai virsū Santa Maria garšvielas gaļas ēdieniem un iezieda viņu ar sviestu. Mmmmm, svētku cepetis… pat man saskrēja siekalas mutē.
–    Nezinu, ka lai to izdaru, – saprotot raganas nodomus, atbildēja Grietiņa, – kā es tur ietikšu?
–    Stulbā zoss, – atcirta vecā ragana, – caurums ir pietiekami liels. Skat, pat mana resnā pakaļa tur ielien.
Kamēr vecā ragana ņēmās pie krāsns, Grietiņa, izmantojot situāciju, iegrūda raganu dziļāk krāsnī un aizcirta tās durtiņas ar krampīti. Ūū, kā ragana kauca un mocījās, bet Grietiņa taisnā ceļā skrēja pie Ansīša, lai izlaistu to no ieslodzījuma. Viņa atvēra restotās durtiņas un sauca:
–    Ansīt, mēs esam brīvi, vecā ragana ir beigta!
Bet liels bija viņas pārsteigums, kad no kūtiņas iznāca būdīgs vīrs ar muskuļotu augumu un raupjā balsī sacīja:
–    Nesauc mani vairs par Ansīti, tas skan pārāk bērnišķīgi! Arnolds… Arnolds tagad mani sauks.
–    Labi, Arnold, mēs esam brīvi! – priecājās Grietiņa.
Tā kā viņiem vairs nebija no kā baidīties, viņi nolēma izpētīt raganas māju. Tur visos stūros atradās lādes ar dārgakmeņiem un naudu. Bērni sabāza pilnas kabatas un taisījās jau doties prom, kad pēkšņi viņi sajuta jauku ceptas gaļas smaržu. Izrādījās, ka ragana bija paspējusi kārtīgi izcepties. Ansīt… tas ir, Arnolds nenoturējās un nolēma pēdējo reizi papusdienot raganas mājā. Bet uzreiz pēc tam abi bērni nolēma doties mājās.

Dažas stundas gājuši, viņi nokļuva pie lielas upes.
–    Tu netiksi tai pāri, -Grietiņai sacīja Ansī… tas ir, Arnolds. Es tiešām atvainojos, pašam grūti izsekot notikumu gaitai. Vienu brīdi Ansītis, tad pēkšņi Arnolds. Viss būs labi… Arnolds, Arnolds, Arnolds.
–    Es jau kačoks, pārpeldēšu, – viņš piepilda.
–    Kuģi arī nekursē, – sacīja Grietiņa, – redzu vienīgi peldam pīli. Ja es palūgšu, varbūt tā mums palīdzēs tikt pāri.
Grietiņa mīļi palūdza, bet pīle rupji atteica. Tas, savukārt nepatika Ansīt… bļe, Arnoldam, kurš saķēra māsu aiz rokas un uzkāpa uz pīles, liekot tai peldēt pāri upei, vai arī vakariņās viņam šodien būšot pīles cepetis. Upes vidū pīle pēkšņi apstājās, un uz tās uzkāpa zilās jakās tērptas personas, kas uzrunāja abus pasažierus:
–    Tā, sagatavojam E-talonus…
–    Mums nav tādu, – atbildēja Grietiņa.
–    Nu tad sods būs jāmaksā! – sacīja zilajā jakā tērptā persona.
–    10 lati būs sods par abiem, uz kā vārda rakstīt soda kvīti? – piepilda tā pati persona.
–    Es esmu Griet… – iesāka Runāt Grietiņa, pirms viņu pārtrauca brālis.
–    Es esmu Arnolds.
–    Vai uzvārds tev arī ir? – jautāja zilajā jakā tērptā persona.
Arnolds nolēma samelot par savu uzvārdu. Nedaudz padomājot, viņš sacīja:
–    Švarcnēgers. Arnolds Švarcnēgers

Nokārtojuši visas formalitātes ar zilajās jakās tērptajām personām, bērni turpināja ceļu. Pēc upes šķērsošanas, viņi kādu laiciņu gāja cauri mežam, līdz beidzot nokļuva pie tēva mājas. Bērni skriešus metās iekšā un krita tēvam ap kaklu. Pamāte pa šo laiku bija jau nomirusi. Saindēšanās ar Maximā pirktu gaļu un salātiem. Gadās… nav ko pārdzīvot. Bērni parādīja tēvam raganas mājā atrastos dārgakmeņus un naudu. Vīram likās, ka nu visas bēdas ir galā – bērni mājās un pilnas kabatas ar naudu.

Bet, ak vai! Pēc pāris dienām vīra māju ielenca 10 policijas mašīnas, specvienība Alfa, Zemessardze, Latvijas Bruņotie spēki ar īrētu tanku un kaimiņu Pēterītis. Ticiet vai nē, bet Pēterītis no šiem visiem ir potenciāli visbīstamākais, kas varētu kādu ielenkt. Izrādās, ka raidījumā Degpunktā tika parādīts sižets par jauniešu bandu, kas nogalinājuši kādu pensionāri, izdemolējuši viņas māju un nozaguši visus viņas mūža ietaupījumus. Viņi pat esot pakāruši pastnieku, kas piegādāja pensionārei pensiju. Policija izmeklēja šo gadījumu un visi pierādījumi aizveda viņus pie Arnolda un Grietiņas. Lieki piebilst, ka Arnolds viens pats atkāvās no visiem ielencējiem kā tāds Komando. Ar kaimiņu Pēterīti gāja visai grūti, bet beigās Arnolds tomēr ņēma virsroku. Pēc šiem notikumiem nepatiesi apsūdzētā ģimene aizbēga uz Austriju. Tādas puslīdz laimīgas beigas.

13 thoughts on “Ansītis un Grietiņa – parodija (ARHĪVS)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *