Purva Kapātājs 3 – Atriebēji Trenuškās (ARHĪVS)

Raksts no pavisam NEnopietni arhīva!

Ir pagājuši 2 gadi. Vēl joprojām ir 19. gadsimts. Ārā ir ziema un valda aukstums. Šī ir kārtējā svētdiena vietējā cietumā, uz kuru tiek atvesti jauni ieslodzītie. Starp tiem ir arī Saņa – vienkārši Saņa. Jauniņš čalis, ne pārāk labi runā latviski, taču cenšas, protams, ar skūtu pauri un ja cietumā viņam jau nebūtu piešķirts apģērbs, kas sastāv no melnbalti svītrotām biksēm un jakas, tad Saņa noteikti dotu priekšroku zilām trenuškām, Honda Racing „ādas” jakai un lakotām kurpēm. Viņam tiek ierādīta kamera. Saņa ir komunikabls čalis, tāpēc viņš uzsāk sarunu ar savu jauno kameras biedru.

– Saņa (laipni): Privet, suka! Esmu Saņa. Kak tevi zavut, urod?
Kameras biedrs, sēdēdams uz tualetes poda, paskatās Saņā, tad noslauka pēcpusi un nolaiž ūdeni.
– Jurģis (vēsi): Sveiks! Mani sauc Jurģis! Tad tu būsi mana jaunā draudzene?
– Saņa (neizpratnē): Ņet, bļe! Esmu tavs jaunais kameras pacan.
– Jurģis (jautri): Zinu, zinu. Neārdies! Tie tādi cietumnieku joki…
– Saņa (ziņkārīgi): Za što tad tevi iesēdināja, bļe?
– Jurģis: Es novācu savu kameras biedru!
– Saņa: Što, bļe? Kak tu varēji novākt savu kameras biedru vēl neesot cietumā?
– Jurģis: Es pirms tam biju citā cietumā. Tajā es novācu savu kameras biedru, jo viņš visu laiku speciāli meta zemē ziepes… es viņam laikam patiku… bet es neesmu gejs, mani ārā draudzene gaida! Par tā loha slepkavību mani ielika uz pieciem gadiem šajā cietumā. Pēc šī termiņa atsēdēšanas man būs jādodas atpakaļ uz pirmo cietumu atsēdēt tur palikušo gadu.

– Saņa: Poņel, bļe! A pa ko tevi tajā pirmajā iesēdināja?
– Jurģis: Ā, es apzagu apakšveļas veikalu… gribēju draudzenei uzdāvināt ko jauku.
– Saņa: Nu da!
Pēkšņi atveras kameras durvis.
– Jurģis (priecīgs): O! Laiks pastaigai!
Saņa un Jurģis dodas uz cietuma pagalmu pastaigāties. Pagalms ir liels. Vienā galā atrodas olimpiskais sporta centrs un lunaparks, bet otrā galā izklaides iestāžu spārns.
– Saņa (ziņkārīgi): Ei, suka, ti zaješ ap ko te lietas grozās,? Kur es varu kaut ko dabūt, ja man vajag?

– Jurģis (rādot uz vienu tipiņu, kurš peldas cietuma baseinā): Redzi to? Viņš par attiecīgu samaksu sadabūs tev pilnīgi jebko. Vienreiz viņš sadabūja lidmašīnu, taču cietuma pagalms bija par īsu, lai varētu pacelties… un vēl… vienreiz viņš dabūja arī zirgu vienam džekam…

– Saņa (pārsteigts): Nahuj kādam cietumā būtu vajadzīgs zirgs, bļe?
– Jurģis (rādot uz citu tipiņu, kurš ievasko zirgu): Tāpēc, ka tagad šis strādā par taksistu cietumā! Te katrs ir pats par sevi… pelna kā māk. Nav dārgi, ja kas – brauciens no cietuma bāra līdz striptīza klubam maksā tikai 3 cigaretes…
– Saņa: Tri sigareti??? Bļe, doraga! A jums te striptīza klubs… kādas ģevuški jums te? Ir jums te tās – Meņa zavut Daša, za dva lata budu vaša -?
– Jurģis: Kā jau teicu, katrs pelna kā māk… nav mums te meiču. Daži džeki tur piestrādā… par dejotājiem!
– Saņa: Pidarasi!
– Jurģis: Nav nemaz tik traki, ja pamatīgi piedzeras. Vienreiz es pat esot pāris cigaretes kādam dejotājam aiz stringām aizbāzis… pats gan neko tādu neatceros… galīga bezfilma!
– Saņa: Užas kakoj ta! Ei… ti, gans, gadījumā nezini, kur es varētu atrast baronu Jurčiku?
– Jurģis: (pārsteigts): Baronu Jurčiku? To kam piespriests nāvessods par mēģinājumu aizklapēt pasaules populārāko točku?
– Saņa: Nāvessoda piespriešana, bļe, bija nepamatota. Viņu sākumā apsūdzēja par nelikumīgu zemes piesavināšanos, bet tagad viņu notiesā uz nāvi… Što to ņe tak!
– Jurģis (norādot uz kādu ēku): Es nemaz nebrīnos… pat cietumā ir točkas „Aknu Ciroze” filiāle!
– Saņa: Vai tu znaeš kā viņu var satikt, bļe?
– Jurģis: Viņš pārsvarā tiek turēts vieniniecē, bet uz tusiņiem viņu izlaiž! Kāpēc tu gribi satikt baronu?
– Saņa: Baronu Jurčiku, bļe, uz nāvi notiesāja nepamatoti… es nāku viņu spasaķ…
– Jurģis: Kāpēc tu tik ļoti gribi viņu izglābt… neciet netaisnību?
– Saņa: Ņet! Vienkārši barons Jurčiks ir mans brat!

Tikmēr Plastmasiņa saimniecībā no baznīcas mājās ierodas Kristīne, viņas māte, Veltiņa, Plastmasiņš, Kristīnes māsīca Maša un, protams, gadu vecais Plastmasiņu pirmdzimtais – Jānis. Šodien bija Jāņa kristības.
– Kristīnes māte: Hei! Manam mazdēlam šodien bija kristības… tas ir iemesls, lai nosvinētu.

– Veltiņa: Gģe ja vodku sprjatala?
– Kristīne: Māt, nomierinies! Gan paspēs. Mums tagad vajadzētu aprunāties ar Mašu, kā nekā, sen neredzēta.
– Veltiņa (dusmīgi): Maša, ti ukrala maju vodku?
– Maša (neizpratnē): Kādu vodku?
– Kristīne: Neliecies, ne zinis par Veltiņu, man prieks, ka piekriti būt par Jāņa krustmāti.
– Maša: Nu ko tu, nieks! Mēs taču esam māsīcas.
– Plastmasiņš: Tiešām paldies!
– Kristīnes māte: Jā! Maša piekrita būt par krustmāti… vēl viens iemesls, lai nosvinētu!
– Veltiņa (agresīvi): Bļe, gģe maja vodka?
Turpinās notikumi cietumā. Ir jau satumsis. Visi sāk rosīties.
– Saņa: Bļe, suka, kad tad īsti sākas tie tusofki te?
– Jurģis: Sākas ap 20:00.
– Saņa: Skoļka tagad ir, bļe?
– Jurģis: 19:55.
– Saņa: Tas, bļe, značit…?
– Jurģis: Jāiet dzert!

Pulkstenis sit 20:00. Cietuma pagalmā tiek nolasīti noteikumi, kā jau katru vakaru!
– Cietuma šefs (pa skaļruni): Labvakar ieslodzītie! Klāt kārtējais tusiņš. Kā jau zināt, alkoholu drīkst lietot bez ierobežojumiem. Taču ja mēģināsiet bēgt, kamēr visi sargi un priekšnieki būs pālī, jums tiks atņemta privilēģija uz neierobežotu alkoholu un dzeršanu. Tualetes būs jātīra pašiem. Paldies, ka uzklausījāt!
Saņa ar Jurģi dodas uz bāru.
– Jurģis: Re, tur pie bāra letes… tas ir barons!
Saņa dodas pie bāra letes.
– Saņa: Ko dzer, bļe?
– Jurčiks: Bļe, aizver muti pidaras!
– Saņa: Vai tā, bļe, runā ar savu brat?
– Jurčiks (pagriež galvu): Ko? Saņa? Bļe, ko tu te dari?
– Saņa: Es nāku tevi spasaķ! Es, bļe, dabūšu tevi ārā no šejienes!
– Jurčiks: Tas nav iespējams, un, bļe, ja mūs pieķers, alkoholu vairs neredzēt…
– Saņa: Bļe, ir iespējams!
– Jurčiks: Kā, bļe? Tu esi arhitekts? Cēli šo cietumu? Zini cietuma plānu, bļe?

– Saņa: Nē, huj! Es biju cietuma santehniķis. Bļe, laboju tualetes. Pēc cietuma vadības pasūtījuma es mainīju kanalizācijas trubas. Biežo tusofku dēļ, bļe, tualetes podi bieži aizdambējās, tāpēc bija jānomaina starie trubi uz novie trubi. Uz lielākām trubi. Tieši tik lielām, lai mēs, bļe, pa tām aizlaistos…
– Jurčiks: Tu ahujel vai nopietni?
– Saņa: Jā, bļe! Mēs bēgam šonakt, kad visi buģet galīgā pālī!
Laiks rit, visi dzer un ārdās. Tā tas turpinās līdz 24:00, kad visi jau ir nespējīgi un atrubījušies. Saņa ar Jurčiku ir skaidrā. Viņi dodas uz cietuma tualetēm. Tur skats nav no patīkamākajiem – podu malas ir apvemtas un apmīztas, tāpat kā grīda. Uz podiem un grīdas guļ atrubījušies sargi un ieslodzītie. Kāds pat pamanījies piedirst pie pašām durvīm.
– Saņa: Mums nada sadauzīt to podu, uz kura spit, bļe, tas sargs… tas ir pats vājākais pods tualetē.
– Jurčiks (pārsteigts): Što, bļe? Tu gribi, lai tas sargs pamostās, bļe…?
– Saņa (mierīgi): Viņš ir galīgi atrubījies… Davaj, suka, uz priekšu!
Jurčiks, nevarēdams atrast neko smagu, sāk podu dauzīt ar sarga galvu. Pēc paris spēcīgiem sitieniem pods sabrūk. Saņa paņem kādu no zemē gulošajiem ieslodzītajiem, un abi ar Jurčiku viņi sāk dauzīt grīdā caurumu.
– Saņa: Pēc tam, kad caurums būs pietiekami baļšoj, bļe, mēs varēsim begaķ!
– Jurčiks (atviegloti): Beidzot! Citādi man būtu plāni klājies. Cietuma vadība nolēma ieviest šķidrās ziepes cieto vietā… tu, bļe, iedomājies, cik ilgi būtu jāceļ augšā tās, ja nokristu…
– Saņa: Labi, bļe, ka uzspel laikā tevi glābt!
Pēc aktīvas sišanas caurums grīdā ir pietiekami liels, lai pa to kanalizācijā varētu iekļūt abi bēgļi. To viņi arī dara.

– Jurčiks: Bļe, te visapkārt ir vienīgi sūdi…

– Saņa: Tici mņe, kad tiksim ārā, tu buģeš priecīgs pat par to, ka tu smirdi, bļe!
Pēc divdesmit minūšu ložņāšanas pa smirdīgu kanalizācijas trubu, bēgļi nonāk pie kanalizācijas vāka. To paceldami, viņi nespēja noticēt savām acīm… beidzot brīvība. Viņi jau atradās aiz cietuma sienām un tūlīt pat arī metās bēgt..

Nākamās dienas agrs rīts Plastmasiņa saimniecībā. Visi satraukti rosās pa māju. Un tam ir arī pamats, jo ciemos uz svētkiem – Jāņa kristību nosvinēšana un dienu vēlāk arī Ziemassvētku vakars – ieradīsies daudz viesu: Stienis un Dace, Keda un Edgars. Māja tiek uzposta, ēdieni tiek gatavoti un dzērieni gādāti. Strādā gandrīz visi, izņemot Kristīnes māti, kas pieskata mazo Jānīti.

– Kristīnes māte: Uķi uķi uķi… mazais! Es zinu, ka tu vēl nemāki pateikt nevienu vārdu un arī staigāt vēl nemāki, taču, ja vēlies turpināt ģimenes godu, tev būs jāiemācās atkorķēt pudeli un izdzert to… tas tā sākumam…! Nemaz neskaties uz mani tā! Es nopietni.
Viņa izvelk no somas aliņu „Kapātājs” un dod to mazulim.
– Kristīnes māte: Skaties, paņem pudeli, tad izmanto korķu attaisāmo… lūk, tā!
Istabā ienāk Kristīne.
– Kristīne (uztraukti): Ko tu dari? Traka esi, vai?
– Kristīnes māte: Mieru! Es tikai mācu Jānītim, kā pareizi jāatkorķē aliņš!
– Kristīne: Viņš pat vēl nav iemācījies staigāt, bet tu jau centies viņu padarīt par alkoholiķi.
– Kristīnes māte: Viņam jāturpina ģimenes tradīcijas…
– Kristīne: Kādas ģimenes tradīcijas? Tu mūsu ģimenē vienīgā esi nožēlojams alkāns.
– Kristīnes māte: Nu netēlo no sevis te svēto. Tas, ka tu atmeti dzeršanu trešajā klasē man bija liels trieciens. Es centos no tevis izaudzināt īstu veci. Jau bērnu dārzā tu parādīji sevi no labākās puses – ieradies dzērumā uz nodarbībām un kāvies. Toreiz es tā lepojos! Bet tu tam visam pagriezi muguru! Bet Jānis… viņš būs īsts vecis!
– Kristīne: Man bija savi iemesli… un beidz mācīt manam dēlam tādas muļķības!
– Kristīnes māte: Labi beigšu!
Kristīne pagriežas un aiziet skatīties „”Hameleonu rotaļas”.
– Kristīnes māte (čukstus): Tava māte gan ir naiva… es no tevis izaudzināšu veci, Janka!

Kristīne skatās Hameleonu rotaļas. Pēkšņi „Hameleonu rotaļas” pārtrauc rādīt un tā vietā rāda ziņu speciālizlaidumu!
– TV diktors: Mēs pārtraucam iepriekšējo pārraidi, respektīvi, „Hameleonu rotaļu” 12 456. sēriju, lai paziņotu jums, ka vakarnakt no cietuma ir izbēguši divi noziedznieki – uz nāvi notiesātais barons Jurčiks Gopņiks un viņa brālis Saņa Gopņiks. Cietuma vadība pašlaik mēģina noskaidrot, kāpēc cietumnieki bēga! Pašlaik ir izvirzīta viena teorija: iespējams, ka viņi neapzinājās sekas, kas draud par bēgšanu, respektīvi, alkohola lietošanas privilēģiju atņemšana! Policija izbēgušos cietumniekus sāks meklēt uzreiz pēc Ziemassvētku brīvdienām. Paldies par uzmanību! Studijā bija Klāvs Jopciks.
– Kristīne (saķer galvu): Ahhhh!

Turpinās notikumi abu bēgļu gaitās. Jurčiks ar Saņu skrien pa parciņu. Abi apstājas un sāk sarunu.
– Jurčiks: Ko mēs tagad darīsim, bļe?
– Saņa: Par visu, bļe, ir padomāts. Šis rajon ir ideāls, lai mēs varētu atgūt savu iepriekšējo līmeni.
– Jurčiks: Iepriekšējo līmeni, bļe? Tu domā pašu augšu… visaugstāko, kas var būt?
– Saņa (ar mirdzumu acīs): Tieši tā, bļe – PIECAS STRĪPAS…!
– Jurčiks: Tas būtu ideāli! Jo es gribu atriebties tam stulbajam Plastmasiņam par manas dzīves izpostīšanu!
– Saņa: Es esmu ar tevi, brat!
– Jurčiks: Kā tieši tu domā dabūt mūs atpakaļ līmenī, bļe?
– Saņa: Klausies uzmanīgi – šis rajon ir ideāls, tā uzbūves dēļ! Te dzīvo ļoti daudz gansi. Tepat netālu ir lombards, kurā nodosim gansiem atņemtās mantas. Aiz stūra ir tirgus, kurā mēs dabūsim visu nepieciešamo izdzīvošanai: semočki, apģērbu un alkoholu!
– Jurčiks: Labi! Un kāds, bļe, ir tavs plāns?
– Saņa: Sākumā mums nada nomainīt apģērbu, bļe.
– Jurčiks: Ahujel, kur mēs to dabūsim?
– Saņa: Pirms es tiku apcietināts, es ilgi plānoju šo bēgšanu. Šajā rajon es paslēpu somu ar naudu!

Saņa kādu laiku parokās pa miskasti un izvelk no tās somu, kurā ir pāris lati sīcenē. Abi nolemj doties uz tirgu dabūt sev jaunu apģērbu. Pēc divu stundu garas tirgus ķemmēšanas, abi brāļi izskatās pavisam savādāk. Abi ir dabūjuši tumši zilas „Pema” trenuškas ar vienu baltu strīpu un melnas ZAZ Racing „ādas” jakas. Vienīgā atšķirība, ka Jurčiks ir „old school” un lakoto kurpju vietā velk „Reebon” botes. Taču Saņa ir no jaunās paaudzes un seko līdzi modei, tāpēc velk melnas lakotās kurpes.

– Jurčiks: Labi, bļe! Kā lai mēs tiekam nākamajā līmenī?
– Saņa (aizsper garām skrienošu kaķi pa gaisu): Mums jāuzprasa kādam gansam uz ielas cigarete vai nauda!
Jurčiks ierauga pa ceļu ejam divus bērnus.
– Jurčiks: Davaj, bļe! Tu ņem vienu es otru!
– Saņa (aizšķērsodams ceļu): Ej pareņ, daj sigaretu!
– Jurčiks (tāpat): Pacan, daj 10 kapeiki!
– Viens no bērniem: Es tev neesmu nekāds pareņ vai pacan, es esmu meitene. Un es tev nedošu savu naudu.
– Otrs no bērniem: Un uz manām cigaretēm vari necerēt!
– Jurčiks: Ti što na meņa pizģiš, hočeš polučiķ?
– Abi bērni: Labi, labi – mieru! Ņem arī!
Atdevuši savas mantas, bērni skrien prom. Saņa ar Jurčiku nozūd krūmos!
– Jurčiks (nopūšas): Bļe, tas bija grūti! Vienu brīdi es jau domāju, ka būs beigas…
– Saņa: Jā gan! Tad jau redzēs, bļe! Rīt mums nada būt jaunā līmenī!

Ir pienācis vakars. Plastmasiņa saimniecībā sabrauc viesi. Ir atbraukuši Stienis, Dace, Edgars un Keda. Ciemiņi apskata galveno svinību iemeslu – Jāni! Svinības rit pilnā sparā.
– Kristīne: Nu kā tad jums visiem iet?
– Stienis: Mums ar Daci iet baigi labi. Mūsu Hip-Hop apvienība Gang Bang Clan ir palikusi ļoti populāra! Sniedzām pat koncertu veco ļaužu pansionātā.
– Dace: Jā, mūsu pirmais albūms – „Country Hardcore” ir tiešām veiksmīgs. Tagad topos figurē mūsu hīti – „In da Točka” un „Beer Shop”.
– Kristīne: Un kā ar jums?
– Keda: Labi! Gaidu, kad varēšu ar Edgaru precēties.
– Kristīne: Tas labi! Vēl joprojām nespēju noticēt, ka tu viņu bildināji…
– Edgars: A kas tur liels?
– Kristīne: Tu biji galīgā pālī…
– Edgars: Vienalga! Vai tavs dēls jau māk kādu vārdu…? Mamma vai tēta māk pateikt?
– Kristīne: Vēl ne! Cik ilgi jūs paliksiet pie mums?
– Keda: Mēs pēc Ziemassvētkiem brauksim prom!
– Stienis: Mēs tāpat!
– Kristīne: Tad jau labi. Varēsim tā ilgāk un kārtīgāk pasvinēt!
– Dace: Kur tad tava māsīca palikusi?
– Kristīne: Maša? Viņa aizbrauca uz mājām.
Otrā istabā tikmēr Veltiņa ar Kristīnes māti māca mazo Jānīti. Veltiņa sēž istabas vienā stūrī, Kristīnes māte istabas otrā stūrī un alus pudele istabas trešajā stūrī. Pats Jānis tup istabas vidū.
– Kristīnes māte: Nāc, mazdēliņ, pie manis! Nāc, nāc!

– Vetiņa: Jaņis, davaj sjudi!
Jānis paskatās apkārt… padomā un rāpo pie savas vecmātes.
– Kristīnes māte (dusmīgi): Slikts puika! Tev bija jārāpo pie alus pudeles. Tev jākoncentrējas uz mērķi… nekas nedrīkst tevi novirzīt no tā… ne draugi, ne tavi mīļie! Tev jābūt stipram! Ar tevi mums vēl būs daudz jāstrādā.
– Veltiņa: Jesļi on ņehočet, ja budu piķ pivo!
– Kristīnes māte: Droši, Veltiņ! (paskatās uz savu mazdēlu) Lūk, par tādu attieksmi es runāju, mācies!

Nākamās dienas rīts. Saņa ar Jurčiku pamostas. Saņa paskatās apkārt.
– Saņa (priecīgs): Jā, jā! Jesķ!
Izrādās pa nakti viņiem ir piešķirtas jaunas trenuškas – ar divām strīpām. Tās mētājas tur pat zemē. Abi uzvelk tās un dodas tālāk.
– Jurčiks: Labi, bļe! Kā mums tikt nākošajā līmenī?
– Saņa: Tagad mums nada pievienoties kādai bandai. Lai to izdarītu, vajadzēs daudz rabotaķ! Mums nāksies runāt kā viņiem (respektīvi, runas stils nav jāmaina), uzvesties kā viņi un vienmēr kabatās jābūt kaut kam, ar ko pacienāt viņus. Tāpēc pašļi, bļe, apzagt kādus gansus, lai tiktu pie ģengi.
Abi brāļi dodas apzagt vietējos. Viņi apzog pāris bērnus, trīs pamatskolniekus un divas omītes. Vēlāk viņi dodas pie vietējās bandas uz pārrunām.
– Bandas boss: Nu tak. Pačemu vi gribat v naša banda, bļe?
– Jurčiks: Mēs uzskatām, ka esam piemēroti ielu dzīvei, esam sēdējuši cietumā un mēs esam spēcīgi, un mēs mākam daudz lamuvārdu, bļe.
– Saņa: Da, mēs kačaki, bļe, ahujel!
– Bandas boss: – Ladna! Jūs esat pieņemti uz pārbaudes laiku!

Taču pārbaudes laiks bija īss, jo Saņam un Jurčikam vienmēr kabatā bija saulespuķu sēklas vai šņabis „Trīs Pacani”, ar ko pacienāt bandas biedrus. Vēlu vakarā Saņa ar Jurčiku bandā jau bija izsitušies diezgan augstu. Trenuškas ar trīs strīpām nokrita no gaisa tieši pie viņu kājām… Protams, viņi tās uzvilka.
– Jurčiks: Pizģec! Man negribas iet gulēt, esmu iekarsis. Kā lai mēs tiekam nākošajā līmenī, bļe?
– Saņa: Bļe, mums ir jākļūst par bandas vadoņiem.
– Jurčiks: Kā lai to izdara, bļe?
– Saņa: Šajās bandās to izdarīt ir viegli, mums tikai jātiek pie melnas, 1983. gada karietes „Bumer”, kurai ir iemontēta kaut kāda audiosistēma. Tas automātiski mūs padarīs par bandas bosiem, jo visi pārējie sastāsies apkārt mūsu karietei, ja mēs tajā uzliksim „tuci tuci” un ja basi būs pietiekami labi dzirdami! Rādītājs, ka mēs esam labi bandas bosi ir semočki daudzums, kas saspļaudīts apkārt čornij bumer.
– Jurčiks: Kā mēs tiksim pie čornij bumer, bļe?
– Saņa: Par to es padomāju, jau pirms iekļūšanas cietumā! Vienā no stāvvietām stāv čornij kariete „Bumer”.

Saņa ar Jurčiku dodas pēc savas karietes. Pēc pāris minūtēm viņi atgriežas. Saņa ieliek kaut kādu kalbasu atskaņotājā, uzgriež uz skaļāko un lēnām apstājas netālu no bandas. Basu skaņas bandas biedrus burtiski atvelk pie karietes. Viņi sāk pulcēties apkārt karietei un zažigaķ. Bandas boss pieiet pie Saņas.
– Bandas boss: Es esmu necienīgs būt par bandas bosu! Es nespēju sagādāt pārējiem biedriem dienišķos basus, semočki vai šņabi… bet jūs to varat… apsveicu, jūs esat jaunie bandas bosi!
Nez no kurienes karietes bardačokā uzradās jaunas trenuškas, jau ar četrām strīpām. Saņa ar Jurčiku tās uzvelk un dodas prom.
– Jurčiks: Mēs gandrīz jau esam augšā!
– Saņa: Esam gan.
– Jurčiks: Ko tālāk, bļe?
– Saņa: Daļše mums kāds jānovāc, un piektā strīpa būs mūsu.
– Jurčiks: Es zinu, kurš mums sagādās piekto strīpu… Plastmasiņš!
– Saņa: Tu pomņeš, kur šis dzīvo?
– Jurčiks: O, da, bļe!
– Saņa: Tas labi. Pojehaļi pie viņa.

Saņa ar Jurčiku dodas uz Plastmasiņa saimniecību. Nonākuši tur viņi konstatē, ka viesības rit pilnā sparā vēl joprojām, jo ir Ziemassvētku vakars. Abi brāļi sāk neuzkrītoši skatīties pa logu.
– Saņa: Kas tas pa sīko viņiem tur rāpo pie pivona pudeles visu laiku?
– Jurčiks: Nezinu, bļe! Laikam Plastmasiņa ģimenē pieaugums bijis, kamēr es cietumā sēdēju.
– Saņa: Lai nu kā, bet sāksim tieši ar to sīko, bļe, viņš izskatās hujova!
– Jurčiks: Bet ne tagad. Paslēpsimies pagrabā un naktī, kad visi gulēs, ķersimies pie lietas.
– Saņa: Ladna, bļe!
Brāļi nokāpj lejā pagrabā. Tas ir tumšs un vēss.
– Saņa: Bļe! Neko neredzu! Kas te vispār glabājas šajā pagrabā?
– Jurčiks: Cik atceros te glabājās pārtikas produkti – zaptes, dārzeņi, augļi un kompoti.
– Saņa: Āāa! Dai pakuriķ!
– Jurčiks: Kad atradīšu cīgas, tad iedošu, bļe.

Tikmēr Plastmasiņa mājās neviens pat nenojauš par brāļu sliktajiem nodomiem un pat neaizdomājas par to, ka viņi vispār varētu būt tuvumā. Visi svin Ziemassvētkus un dala dāvanas, jo ir taču Ziemassvētku vakars.
– Kristīne: Nu ko! Laiks dāvanām…
– Plastmasiņš: Tieši manas domas.
– Kristīne: Pirmā dāvana būs Veltiņai… nu, skaiti dzejolīti!
– Veltiņa (skaita):

Ģet Maroz krutoj,
A Edgar tupoj!
Tri, dva, ras,
Edgar pidaras!

– Edgars (neizpratnē): Ko?
– Kristīne: Es domāju tas bija joks… Lūdzu, Veltiņ!
Veltiņa saplosa iesaiņojumu un atver kasti. Viņas acīs saskrien asaras.
– Veltiņa: Maja vodka! Spasiba vam! Kak vi našļi…?
– Kristīnes māte (ar smīnu sejā): Ja viņa vispār bija pazudusi…
Pa to laiku pagrabā brāļi turpina sarunu.
– Saņa: Nu, našol sigareti? Man paliek holadna, bļe!
– Jurčiks: Nu, bļe pagaidi! Drīz būs!
Turpinās dāvanu dalīšana. Nākamā dāvana pienākas Stienim.
– Kristīne: Nu, skaiti dzejolīti, Stieni!
– Stienis (skaita):

Visapkārt lidinās Ziemassvētku gari,
Stāv pie točkas cilvēku bari.
Ak, tas tik būs prieks,
Ja paliks kāds samagons lieks!

Ir tik auksts – trīcu kā diegs.
Skatos visapkārt – viens vienīgs sniegs.
Tas ir tik balts kā pankūku milti,
Dodiet man šņabi, lai paliktu silti!

Priecīgus Ziemassvētkus jums,
Laimīgu Jauno gadu visiem mums!
Ne jau man būs par to lemt,
Tomēr vēlos dāvanu saņemt.

– Kristīne: Nu jā! Iespaidīgi. Lūdzu!
– Stienis: O, jē! Bling-Bling no vecā opapa riteņa diska un govs ķēdes… Paldies jums!
– Kristīnes māte: Labi, labi! Veltiņ, šņabis beidzies… aizteci nu uz šķūni pakaļ vēl spirķikam!
– Plastmasiņš: Mēs taču pārkārtojām saimniecību. Tagad visi alkoholiskie dzērieni stāv pagrabā, bet dārzeņi un kompoti šķūnī… aizmirsi vai?
– Kristīnes māte: Ak, pareizi! Nu, ko! Tad aizej uz pagrabu, Veltiņ, pēc spirķika!
– Veltiņa: Ladna, sečas budu!
Veltiņa iziet no mājas un dodas uz pagrabu. Bet te pēkšņi milzīgs sprādziens no pagraba puses. Trieciena vilnis Veltiņu aizsviež pāris metrus atpakaļ.
– Veltiņa (asaru pilnām acīm): Ņet… pačemūūūū alkahoļ? Pačemūūūū?
No mājas izskrien pārējie. Visi ir šokēti par notikušo. Policija un ugunsdzēsēji ir izsaukti un dodas uz Plastmasiņa saimniecību.
– Kristīne: Kas tur varēja notikt?
– Kristīnes māte: Ko mēs tagad iesāksim?
– Plastmasiņš: Nebēdā, tas jau tikai alkohols… labi, ka pārtika mums vēl pa pilnam.
– Kristīne māte (dusmīgi): Tikai alkohols? Tikai alkohols? Tā ir visa mana dzīve… Tu ko debils esi vai? Tikai alkohols viņam… uhhhh
– Veltiņa (raud): Pačemūūū?

Pa to laiku jau ir atbraukusi policija un ugunsdzēsēji. Ugunsdzēsēji nodzēš ugunsgrēku pagrabā.
– Ugunsdzēsējs: Mēs nodzēsām uguni. Atradām arī izraisītāju. Kāds pīpējis pagrabā… un tā kā tur bija daudz spirta… nu paši redzat, kas notika!
– Stienis: Kurš gan tur būs pīpējis?
– Policists: Mēs atradām divus līķus! Diezgan izcepušies. Atpazīt nav iespējams. Taču mums ir aizdomas, ka tie ir Gopņiku brāļi – Jurčiks un Saņa.
– Plastmasiņš: Ko? Nopietni?
– Policists: Jā! Mēs atradām piedegušas trenuškas un izsekojām nospļaudītai saulespuķu sēklu strīpai no vietas, kur viņi pēdējo reizi manīti. Šī strīpa atveda mūs tieši līdz šejienei. Tā, ka droši varam teikt, ka brāļi Gopņiki vairs nav. Jums paveicies, jo nevar jau zināt, ko viņi grasījās darīt.
– Kristīnes māte (agreīvi): Paveicies? Paveicies, ja? Jums vispār ir sajēga par to, cik daudz alkohola – laba alkohola – aizgāja pa pakaļu?
– Kristīne: Nomierinies, māt! Lai mēs visi nomierinātos, iesim atpakaļ iekšā.
– Policists: Es arī varu nākt?
– Veltiņa (dusmīgi): Pašol nahuj!

Policisti un ugunsdzēsēji dodas projām, un visi dodas atpakaļ iekšā. Iegājuši iekšā, viņi nespēj noticēt savām acīm. Mazais Jānītis guļ zemē pie pusizdzertas alus pudeles.
– Kristīnes māte (priecīga): Vismaz kaut kāds prieks. Mans mazdēls beidzot aizrāpoja pie tās pudeles. Un es nemaz vēl nemācīju viņu dzert no tās… Viņš būs īsts vecis. Žēl, ka tik maz tur!
Kristīne pieskrien pie sava dēla un sāk viņu modināt. Jānītis atver acis un saka savus pirmos vārdus.
– Jānis (neskaidri): Alhhhh…hohols…
– Plastmasiņš: Ko viņš teica?
– Jānis: Alhohols!
– Kristīnes māte: Vella puika…
– Veltiņa: Saļut!
Kristīne noģībst.

Koņec

Lasi vēl – Otrā daļa vai Pirmā daļa!

5 thoughts on “Purva Kapātājs 3 – Atriebēji Trenuškās (ARHĪVS)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *