Purva Kapātājs (ARHĪVS)

Raksts no pavisam NEnopietni arhīva!

Ir 19. gadsimta beigu tipiska sestdiena. Diena jau pusē. Pa ielu no kārtējā kodiena mājās brien visādi buhātāji. Viens laimīgs, otrs pohains ar minerālīti “Bomžomi” rokās, bet trešais vispār tāds sašutis. Laikam neatceras neko no iepriekšējā vakara, bijusi laikam pamatīga bezfilma… Tas tomēr netraucē savu darbu darīt vietējās muižas istabenei – Kristīnei. Jaunai, skaistai meitenei ar tumšbrūniem, gariem matiem. Ar seju kā eņģelītim (personīgi nezinu, kāda seja ir eņģelītim, bet ja man būtu teikšanas tiesības, tad tā būtu līdzīga Kristīnes sejai), ar augumu kā dārgai un eksotiskai sporta mašīnai (ķipa metafora… nu doma tāda, piemēram, Aston Marin DB9 – seksīga, skaista un jaudīga sporta mašīna. Rūpnīcas ražojums. It kā dabas dots… nu jā, metafora – sapratāt). Skatoties uz viņu, jums prātā šaudās domas – bāc, ja viņa būtu mana… vai… kas man būtu jādara, lai viņa kristu manos apskāvienos. Nu īsāk sakot krutā beibe.

Viņa tikai noskatās, kā pohu pārmocītie vīri krūmos ar koka lapām slauka sev… Lai nu kā, Kristīne gaida pārrodamies savu mīļoto – Edgaru. Jā Edgaru, staļļa puisi. Nu tas, kurš zirgus jāj… hmmm! Es domāju apkopj utt. Edgars ir parasts puisis, kam patīk iedzert (dažreiz… tas ir… gandrīz vienmēr par daudz). Viņš ir ģērbies skotu svārku krāsojuma biksēs un ādas jakā. Uz T-krekla tam rakstīts – “Anarchy 4eva”. Mati viņam gaiši zili (kā krāsots īsti nav zināms. Varbūt salonā… a varbūt ar baloniņu). Īsāk sakot viņš vēl nav parādījies, kopš piektdien, respektīvi, vakar vakarā ar barona labāko zirgu, kaut kur aizlaida (dzert un tusēt tak… bet Kristīne to nezin. Labs ne?). Tad nu Kristīne dodas palīdzēt savai mātei. Viņas māte ir muižas veļas mazgātāja. Kā izskatās? Tipiska latviešu oma.

– Māte: Kristīn, ko tāda satraukta šodien? Vakar mēs ar draudzenēm tev traucējām gulēt, vai?
– Kristīne: Nē, māt! Tukšo alus pudeļu šķaidīšana un rupjā lamāšanās krievu valodā man nemaz netraucēja. Nu… varbūt mazlietiņ, kad Veltiņa man iemeta ar Bauskas gaišā alus pudeli pa galvu!
– Māte: Es domāju tas viņai netīšām. Emociju uzplūdā.
– Kristīne: Nu tā viš i…!
-Māte: Nākošreiz mēs hokeju skatīsimies pie Veltiņas, netraucēsim tev miegu.
– Kristīne: Tas būtu jauki! Ahhhh…
– Māte: Ā! Es zinu, kas par lietu! Tu uztraucies par to nožēlojamo alkānu…
– Kristīne: Edgars nav nožēlojams alkāns. Viņš var izdzert trīs 0,7 LB vodkas sēžot karstā pirtī… un viņš nemaz nenoreibst!
– Māte: Kā tad! Ja nolaiž pirtī temperatūru līdz 100. Mēs ar Veltiņu pagājušogad Valkā izrāvām četras mucas vodkas sēžot 160 grādu karstumā… Jā! Tie tik bij laiki…
– Kristīne: Māt, ko tu ar to gribi teikt?
– Māte: Tev, Kristīnīt, vajag kādu, kurš varēs uzturēt tevi… arī mani… un Veltiņu!
– Kristīne: Tu jau atkal par šito tēmu! Es nevēlos precēties ar Plastmasiņu…
– Māte: Ar ko tad? Ar to lēto, nabadzīgo Edgaru? Viņš pat sev nevar pietiekami daudz šmigas nopirkt… vienmēr pa īsu! Kā viņš mani un Veltiņu varēs apgādāt…? Un tevi..?
– Kristīne: Māt, es jau teicu, ka arī Edgaru es neprecēšu!

Abu dāmu sarunu pārtrauc viens no muižas kalpiem. Stienis viņu sauc. Uzvilcis hokeja kluba Silciema “Zvēri” formas augšdaļu, kepku galvā un visādas ķēdes ap kaklu. Ar savām platajām biksēm, kurām stakle zemāka par potīti viņš ieveļas istabā, paklūpot un nokrītot zemē.
– Stienis: Auuu! (protams, viņš pieceļas kājās un, ar rokām žestikulējot, sāk savu liriku bērt):

Yo, Bitches, ceļu man griež
Jo Stienis MC bliež.
Tikko Edž’ atvilk’ ko krog’,
Esot izsitis tur log’.
Naudas tam vairs neesot ķešā,
Jāpaliek būs jums bešā.
Aiiiiii…

– Kristīne: Ko? Edgars?
Kristīne tūliņ arī dodas satikt Edgaru. Māte paliek un uzsāk sarunu ar Stieni.
– Māte: Yo, Stieni! Klausos esi progresējis. Kā gāja vakardienas ”Freestyle Batle”?
– Stienis (protams, savā stilā turpina):

Vakar nobliezu tā neko,
Ieguvu vietu – simtu otro.
Aiz manis palika čuvāki divi,
Kas bij aizrijušies ar zivi.
Nevarēja pateikt ne vārda,
Re! Veiksme man kāda.

– Māte: Nu jā! Vismaz labāk kā pagājušo reizi, kad paliki pēdējais no 200. Tā turēt. Paliec sveiks.
– Stienis: Peace, nigga!
Stienis dodas prom. Tikmēr Kristīne jau ir izskrējusi no muižas un dodas pie Edgara.
– Edgars: Sveiks Kriksi! Noilgojies? Tu tak netici, ko tie visi tur muld par mani… ko?
– Kristīne: Edgar, protams, neticu! Tev nekad nav par īsu…
– Edgars: Tieši tā! Es nopērku pietiekami. Dzeru kā nākas.
– Kristīne: Jā! Labi, tagad ejam paēst brokastis.

Abi divi balodīši dodas ieturēt brokastis. Muižas kalpotāju virtuvē jau savākušies visādi purni – jau pieminētais Stienis, Kristīnes māte, vēl pāris kalpotāji un, protams, muižas kučieris Kauls – resns vecis, labākajos gados, ģērbies kā bomzis. Edgars dodas ieņemt vietu blakus Kaulam. Ieraudzījis, ka Kristīnei nav kur sēdēt, Edgars pagrābj krēslu, uz kura tieši sēdās Kauls, un padod to Kristīnei.

– Kristīne: Nu nevajadzēja jau! Hi hi.
Kauls, protams, neiebrauca, ka viņa krēsls ir paņemts un kā sēdās tā uz dirsas nokrita. Dusmīgs viņš pielec kājās.
– Kauls: Tu ahujel? Citus cilvēkus necieni? Es tevi ar vienu pisaku atrubīšu…
– Edgars: Nolaid tvaiku, vecais! Es nezināju, ka tas ir tavs krēsls.
– Kauls: Ak, tā! Vakar tu arī nezināji, ka tas ir mans šņabis… paņēmi un izdzēri. Atkal bij par īsu ko? Naudas nepietika, lai nopirktu vairāk. Zog no citiem!
Edgars paraugās uz Kristīni, kuras sejā redzams sašutums, un tad atbild:
– Edgars: Tās ir muļķības!!!

Kalpotāju sarunu dzirdējusi, virtuvē ienāk barona māsasmeita Keda. Barons viņu pa vasaru atvedis atpūsties uz muižu. Keda esot smalka Rīdziniece, beigusi kaut kādu tur mūzikas konservatoriju. Vismaz tā visi dzirdējuši, bet neviens tā īsti nebija viņu saticis.

– Keda: Nedirs, Edža! Tu tak vakar vēl no manis pāris aliņus aizņēmies…
Lielākā daļa no kalpotājiem palika ar muti vaļā! “Smalkā rīdziniece” ģērbusies melnā ādas jakā, biksēs un topiņā, kas ir tik piespīlēts un ar tāāādu dekoltē, ka viņas krūtis bez maz vai spraucas ārā no tā, apkārusies ar ķēdēm, spaikiem uz rokām un kakla, gariem piķa melniem matiem, melnos zābakos un ar pīrsingiem redzamās (un iespējams arī neredzamās vietās…)

– Edgars: Čau, Keda! Labi! Iespējams tā arī notika…
To izdzirdējusi Kristīne devās prom. Tikai laikam emocijas bija viņu pārņēmušas par daudz, jo viņa sajauca ārdurvis ar pieliekamo. Iegājusi un sapratusi, ka pieliekamais nav ārdurvis, viņa iznāca no tā un tad izskrēja ārā pa ārdurvīm.

Nu jau ir svētdiena. Kā jau visiem kārtīgiem ļaudīm pienākas, tie iet uz baznīcu. Arī Kristīne. Pēc kārtējā “interesantā un aizraujošā” dievkalpojuma visi dodas mājup. Kristīne un vēl daži vietējie vēl paliek pie baznīcas un nedaudz aprunājas. Arī Kristīnes draudzene Ķemme ir šajā bariņā.

– Ķemme: Dzirdēju, ka Edža atkal nogrēkojies… kas tad atkal?
– Kristīne: Ai, neko. Nav svarīgi!
Arī vietējie Tekla un Miervaldis iesaistās sarunā.
– Tekla: Ir gan svarīgi. Ja tu viņu negribi es labprāt savākšu sev! Viņš ir tik smukiņš!
– Miervaldis (koķeti): Jā! Un tās viņa viltīgās ačteles… (sāk tā drusku stostīties) aaaa… tas ir… es gribēju teikt… Tekla un viņš sader… jā!
– Ķemme: Nu nezinu gan, kas viņā tik smuks – galva kā mana puzle no 10 000 gabaliņiem salikta un viņam tak vienmēr par īsu…
Sarunai piebiedrojas Gunārs:
– Gunārs: Tiešām! Piekrītu! Piektdien bārā visiem diedelēja alkoholu. Pašam bij par īsu… bomzis! Nevar sagrabināt naudu, lai beidzot varētu ritīgi iekapāt!
– Kristīne: Kas jums visiem ir? Viņš ir izskatīgs, spēcīgs un gudrs puisis.
– Miervaldis (atkal koķeti): O! Jā! Un tas viņa dibens… ahh kā gribas iegrāb… (sāk atkal stostīties) tas ir… es gribēju teikt… iegāzt, lai zin… eeee… kas notiek, ja diedelē no citiem, jā!
– Gunārs: Tieši tā!
– Kristīne: Ko jūs vispār saprotat?

Viņa dodas prom no bariņa neatsveicinoties. Ir acīmredzami vēls. Vakars jau klāt un saule riet. Kristīne ir pusceļā uz mājām, kad redz pretī nākam kādu purnu, respektīvi, Edgara purnu. Abi viens otram tuvojas un beidzot satiekas.

– Edgars: Tā jau domāju, ka satikšu tevi te. Pavadīji Ķemmi ja?
– Kristīne: Jā! Ko tu gribi Edgar?
– Edgars: Tevi!
– Kristīne: Ar to vien būs par maz!
– Edgars: Labi, es zinu, ka mana uzvedība pēdējā laikā ir bijusi tāda nekāda, bet es labošos…
– Kristīne: Tu jau labojies ilgu laiku kā uz garantiju salabot aizvests monitors, kaut kā nesanāk tev.
– Edgars: Es cenšos!
– Kristīne: Es tev teicu – izvēlies – vai nu beidz dzert, vai iekapā kā pienākas. Cik var klausīties tos pārmetumus – Edgaram atkal bijis par īsu, diedelējis no citiem. Neizturami.
– Edgars: Tas vairs neatkārtosies. Esmu sapratis, ka tik daudz naudas man nebūs, lai katru piektdienu iekapātu pienācīgi! Tāpēc esmu nolēmis nedzert. Iekrāt naudu. Iekrāt naudu mums…

Abi sarunājas un iet pa taciņu uz māju pusi, līdz apstājas un apsēžas uz celma zem kādas ābeles.
– Kristīne: Es tak nedzeru!
– Edgars: Nē! Es domāju mums, ne jau lai dzertu!
– Kristīne: Aaaa! Cik mīļi, bet tu māki tikai solīt kā Repše un Šlesers, bet ar to solījumu pildīšanu…
– Edgars: Kristīn, es tevi mīlu! Es centīšos sakostiem zobiem tevis dēļ.
– Kristīne (cenšoties neizrādīt savu saviļņojumu par Edgara vārdiem): Tu jau visu laiku centies un kas no tā ir iznācis?
– Edgars: Tagad būs savādāk!
– Kristīne: Kā, savādāk? Kas tad mainās?
– Edgars: Mums jāprecas! Tāpēc es gribu pārstāt dzert un iekrāt naudu mums. Ko saki?
– Kristīne: Es solījos mātei tevi neprecēt, jo tas nenovedīs pie laba gala.
– Edgars: Nu beidz! Vai tad tu mani nemīli?
– Kristīne (stostoties): Ne jau tur tā vaina… es solījos un viss…
Edgars mēģina noskūpstīt Kristīni, domādams, ka tas liks viņai pārdomāt, taču Kristīne to nevēlas:
– Kristīne: Edgar! Laid!
– Edgars: Jau palaidu…
– Kristīne: Fui! Laid taču mani! Es tā negribu!

Kristīne iesper Edgaram paši zināt pa kurieni (auuuu!!! Jūtu līdz…), tad ar izcilu atmugurisko griezto spērienu viņam pa seju un visbeidzot restlinga paņēmienā ar elkoni pa priekšu uzlec jau guļošajam Edgaram virsū. Piecēlusies viņa noskatās uz zemē gulošo Edgaru, kurš vaid un locās sāpēs. Viņas sirds sažņaudzās… viņa gribēja mesties ceļos, lūgt piedošanu un palīdzēt, bet viņa to nedarīja… viņa ignorēja šis izjūtas un aizbēga no nozieguma vietas! Atnākusi mājās viņa centās uzvesties neuzkrītoši un mierīgi.

– Māte: Nu, ko tik ilgi?
– Kristīne: Pavadīju Ķemmi gabaliņu.
– Māte: Šodien bija Plastmasiņš atbraucis! Parunājām. Viņš mūs uzaicināja pie sevis ciemos. Biju laipna un teicu, ka apdomāsies un brauksi!
– Kristīne: Es nezinu māt?
– Māte: Es, meitiņ, vēlu tev tikai to labāko. Plastmasiņš solīja, ka atbrauks mums pakaļ.
– Kristīne: Māt! Bet…
– Māte: Nekādus bet… Plastmasiņš savā saimniecībā solīja arī istabiņu man… un Veltiņai… un arī vīna pagrabs un alus brūzis esot…
– Kristīne: Tev par prieku aizbraukšu ciemos, bet neko vairāk nesolu! Kad viņš atbrauks?
– Māte: Rīt! Ej paguli savu skaistuma miegu!!!
Nākamais rīts atnāk bez vilcināšanās tāpat kā Plastmasiņš. Džeks ar maku! Viens no turīgajiem saimniekiem šajā apkārtnē. Labākajos gados, glīts, labsirdīgs un bagāts. Ar savu karieti viņš piebrauc pie muižas un uztaurē, nedaudz pablato ar hidrauliku un zirgspēkiem, respektīvi, četriem! Kristīne ar māti dodas ārā.
– Plastmasiņš (palīdzot iekāpt karietē Kristīnei un viņas mātei): Labs rīts, dāmām! Esat gatavas doties ciemos pie manis?
– Māte (pieziepējot – nu pielienot): Jā! Plastmasiņa kungs, esam gan.
– Kristīne (auksti, bet laipni): Jā! Jābrauc ātrāk, lai varam paspēt vēl Veltiņu paņemt līdz.
– Plastmasiņš: Labi, tad dodamies ceļā!

Plastmasiņa kariete pamet muižu. Arī Edgars nav muižā. Viņš ir paņēmis zirgu. Uz meža ceļa apmet pāris saulītes, tad netīšām pamana Plastmasiņa karieti, kurā, protams, sēž Kristīne. Edgaru pārņem dusmas, viņš parauj ratā (nu zirgs nostājas uz pakaļkājām) un traucās pa mežu, kur deguns rāda. Spidometra rādītājs ir uz 100 km/h un turpina kāpt. Edgars izņem līkumus sānslīdē, līdz beidzot klints malā noliekas no zirga un paliek karājoties ar vienu roku uz tās!

Nu ko? Domājat Edža nolikās…? Ne takš! Saņēmis visus spēkus viņš tomēr uzrāpās augšā. Sapratis, ka gandrīz nosities, viņš paskatījās cik tad īsti augsta tā klints bija? Un kā izrādījās klints bija divās kārtās. Edgars bij karājies uz pirmās kārtas. Trīs metrus zemāk bij otrā kārta, uz kuras viņš mierīgi būtu varējis uzlekt (bailēs nepaskatījās uz leju…). Pēc tās otrās kārtas bija stāva, 40 metru augsta nogāze. Edgars bij vīlies… nolēma – visiem stāstīs, ka karājies 40 metru augstajā nogāzē! Viņš uzleca uz zirga un prom bija. Tikmēr jau Plastmasiņa saimniecībā risinājās karstas diskusijas. Kristīnes māte atkorķē vīna pudeli ar līdzi paņemto drēbju pakaramo un salej visiem pa glāzei.

– Plastmasiņš: Jūs nu gan esat atjautīga kundze. Man jau bija korķu viļķis, bet nu…
– Māte: Tas jau vecs triks! Kad dienēju armijā – atomzemūdenē – mums tik deva vīnu, bet par korķu viļķiem aizmirsa! Tad nu mēs ar Veltiņu izdomājām, ka drēbju pakaramais arī der…
– Kristīne: Māt, atkal tu ar saviem stāstiem no armijas laikiem. Visiem tak zināms, ka lielākā daļa no tiem nav patiesi!
– Māte: Nu labi! Atzīšos, īstenībā uz zemūdenes bija korķu viļķi, bet tos drīkstēja izmantot tikai pavāri. Vīnu deva tikai ēdienreizēs. Mēs ar Veltiņu bijām sadabūjušas virsnormas vīna krājumus, taču nevarējām iet prasīt tos korķu viļķus…
– Plastmasiņš (ieinteresēts): Kāpēc ne?
– Māte: Tad visi uzzinātu, ka mums ir viņčiks! Ko tad vēl ar korķu viļķi var darīt?
– Kristīne (viltīgi): Tev jau labāk būtu jāzin, māt…
– Māte: Ko?
– Kristīne: Es prasīju, kur Veltiņa atkal pazudusi?
– Plastmasiņš: Es viņai parādīju, kur ir vīna pagrabs un alus brūzis. Veltiņa vēlējās apskatīt tur visu tuvāk.
– Māte: Es jau zinu, kā viņai izpaužas “apskatīties tuvāk”… iešu palīgā Veltiņai “apskatīties tuvāk” tur visu. Atstāšu jūs divatā!

Kristīnes māte paķer savu drēbju pakaramo un aizskrien. Pie galda paliek Kristīne un Plastmasiņš.
– Plastmasiņš: Jums ir dzīvespriecīga māte! Var redzēt, ka viņai te patīk. Vai jums ir līdzīgas domas?
– Kristīne: Manuprāt, vēl trūkst kandžas dzenamais aparāts. Bez tā mātei nav dzīves! Viņa te nebūtu laimīga!
– Plastmasiņš: Par to es jau parūpējos. Veltiņa ar mani sazinājās portālā draugiem.lv un pateica, kas jūsu mātei un viņai būtu vajadzīgs pilnvērtīgai dzīvei. Tad nu es Mājas Antilā pasūtīju kandžas dzenamo. Kaut kad nākošnedēļ atvedīs.
– Kristīne: Es tiešām nezinu…
– Plastmasiņš (lepni un viltīgi): Man ir apzeltīta kredītkarte!
– Kristīne: Man jāpadomā!
– Plastmasiņš: Padomājiet gan. Es jums piedāvāju saimnieces godu savā namā. Pagaidām… iedzersim!
– Kristīne: Es nedzeru!
Abiem pievienojas Kristīnes māte, kas viņiem tuvojas vairs ne tik taisnā un raitā gaitā kā pirms tam.
– Māte (manāmi iereibusi): Kristinčik! Uz saimniek veselib… jau var!!! Starpcitu, kadžas brūzi tikko atveda! Veltiņa uztaisīja vien štengro… uhhh… es tad nu atpakaļ, ča!

Kristīne iedzēra kopā ar Plastmasiņu (respektīvi, vienu glāzi vīna. Ne jau visi šajā stāstā ir nožēlojami alkāni, buhātāji un kapātāji… tikai kādi 70… nu labi 90 %). Vakars tuvojās beigām un Plastmasiņš nogādāja dāmas mājās. Vienīgi Veltiņai izsauca taksi. Viņa nespēja karietē mierīgi nosēdēt. Visu laiku lamājās un agresīvi uzvedās (zaļais pūķis pieveicis… noteikti).

Nākamās dienas muižā gan Kristīnei, gan Edgaram bija diezgan vienmuļas. Viņi reti satikās un ja satikās, tad viens otram neko neteica. Tā tas turpinājās līdz ceturtdienai, kad baronam bija jādodas uz Rīgu. Muižā palika vienīgi Kristīne, kas tur uzkopa. Edžam radās vēlme beidzot izrunāties ar Kristīni. Taču Muiža no iekšpuses slēgta. Edža ierauga atvērtu logu otrajā stāvā. netālu no tā stāv trepes pie vēl viena atvēra loga. Edža paņem trepes, ar lielām mokām aiznes un piestutē tās pie pirmā atvērtā loga. Ielien muižā pa logu un dodas meklēt Kristīni. Tur nu viņa bija, locīja barona treniņbikses un lika skapī blakus kožeņkām. Ieraudzījusi Edgaru Kristīne iekliedzās un metās bēgt. Edža, protams, fikss čalis, metas pakaļ. Kristīne bēg no istabas uz istabu, noskrien lejā uz pirmo stāvu un atskatās. Edgars vēl palicis augšstāvā. Viņa ierauga mālā stāvošu barona ieroču kolekciju vitrīnā. Izsitusi stiklu viņa paņem tur stāvošo AK 47… (deam!) un notēmē uz grezno lustru, kas atrodas tieši virs kāpnēm. Sāk šaut.

Lustras stiprinājumi tiek sašauti un tā krīt lajā. Edgars knapi spēj izvairīties no sadursmes. Lustra nokrīt uz trepēm un aizšķērso Edžam ceļu. Kristīne ieslēdzas barona istabā. Edgars nav gatavs padoties, viņš lec no balkona un ieķeras netālu esošā loga aizkaros. Pieskrējis pie barona istabas durvīm, viņš saprot, ka nevarēs tās uzlauzt. Metāla durvis ar koda atslēgu… (iespaidīgi). Taču atrisinājums nav jāgaida ilgi. Blakus barona šaujamieroču kolekcijai vitrīnā stāv arī barona sprāgstvielu kolekcija. Edgars paņem vitrīnā stāvošo C4 un piemontē to pie durvīm. Ieslēdz taimeri, taču netīšām laiks palicis tikai 6 sekundes! (tagad iedomāsimies šo visu “Slow Motion” stilā) [6] Edža metas bēgt, [5] skrienot paķer barona suni, kurš spēlējas ar zemē nomesto granātu, [4] tālāk skrienot paķer arī barona kaķi, kas mīlīgi mazgājas blakus ložmetējam, [3] skrienot piezvana savam tēvam un pasaka, ka mājās beidzies piens, [2] skrienot piezvana savam tēvam vēlreiz un pasaka, ka arī kefīra nav, [1] skrienot paceļ zemē nomestos 2 santīmus, [0] skaistā lēcienā izvairās no sprādziena triecienviļņa (tipiski…). Durvis ir uzspridzinātas. Edgars iesteidzas barona kabinetā. Viņš dzird kā barona gultā zem segas kaut kas vibrējoši skan…

– Edgars: Nebaidies, netrīci!
– Kristīne: Ne jau es trīcu… bet gan mans vi…
– Edgars (dusmīgi): Es te cenšos vaiga sviedros un riskēju ar savu dzīvību, lai varētu ar tevi aprunāties, bet tu te izklaidējies ar sevi!!!
– Kristīne: …bet gan mans viedtelefons! Zvana barons! Negribas atbildēt, jo nezinu kā paskaidrošu notikušo…
– Edgars: aaaa! Piedod! Neatbildi, mums jāparunā!
– Kristīne: Mums nav par ko runāt!
Edgars nepieņem šādu atbildi. Viņš apguļas gultā un satver Kristīni savās rokās.
– Edgars: Es zinu, ka tu gribi to pašu ko es…
– Kristīne: Tu gribi saldējumu?
– Edgars: Ne to…
– Kristīne: Seksu?
– Edgars: Ne to… … kaut gan… to arī, bet vēl kaut ko!
– Kristīne: Nu labi… es gribu precēties ar tevi, ne ar vienu citu, bet mana māte…
– Edgars: Es parunāšu ar viņu. Tagad mēs ta kā varētu atgriezties pie tās otrās lietas… ko?
– Kristīne: Esmu par drošu seksu!
– Edgars: Es arī, bet man tagad nav prezervatīva!
– Kristīne: Aizbrauc uz Narvesen un nopērc…
– Edgars: Labi, drīz būšu!
– Kristīne: Nopērc pie reizes man COSMOPOLITAN… un SNICKERS… Big One!
– Edgars: Big One vairs nav… tagad “2 Pack”.
– Kristīne: Tupac? Tas tak tas slavenais reperis…
– Edgars: Ne jau “Tupac”, bet gan “2 Pack” – paciņā divi. Tik pat liels kā Big One, tikai sadalīts divās daļās…
– Kristīne: Kāpēc kādam būtu reperis jāsadala divās daļās…?
– Edgars: Ai…! Nav svarīgi… drīz būšu!

Edgars kā zibens aizšāvās uz Narvesen pēc precēm. Pēc atgriešanās kādas četras stundas uz muižas durvīm karājās uzraksts “Do Not Disturb” (nu jā…). Pēc ”sportiskajām aktivitātēm” jaunie mīlnieki devās pie Kristīnes mātes aprunāties.

– Edgars: Sveiki, Kristīnes māt!
– Māte: Sveiki!
– Edgars: Nāku jūsu meitas roku lūgt!
– Māte: Kam tev viņas roka? Pašam nav?
– Edgars: Es gribēju teikt…
– Māte: Es sapratu… tas tāds veļas mazgātāju joks… haa aahaa haa…
– Kristīne: Māt!!!
– Māte: Teikšu tā! Beidz dzert un sāc krāt naudu, ja gribi Kristīni. Jo zini – man… un Veltiņai vajadzēs daudz naudas… “ferštein”?
– Edgars: Tā tad, ja es beidzu dzert un iekrāju naudu, jūs man ļausiet precēt Kristīni?
– Māte: Jā! iekrāj tik daudz, lai sanāk normālam kandžas dzenamajam aparātam un mazliet arī jums ar Kristīni.
– Edgars: Labi! Viss. No šodienas es beidzu dzert… Viss!
– Māte: Labs puika! Par to ir jāiedzer!
– Edgars: Jā! Tieši manas domas… hmmmm… paga, nē! Es tak vairs nedzeru! Viss!
– Māte: O! tāpat maksimums dienas piecas novilks! Es zinu, pieredze!

Bet nē, Edža novilka nedēļu, divas, trīs, mēnesi, divus (eu, eu… nu būs gana). Labi! Trešais mēnesis iesākās normāli. Taču Edgaru māca ziņkāre, kas pa šo laiku krogā noticis. Viņš nolemj doties vienkārši, tā pa gabalu, iemest aci (ne jau burtiski…). Nonācis pie bāra viņš izdzird bārā patīkamu mūziku. Iekšā spēlē elektriskās ģitāras, sit bungas un dzied. Balss Edgaram likās pazīstama. Un tā arī bija. Pa logu Edgars ieraudzīja, ka uz skatuves ģitāru spēlē un dzied barona māsasmeita Keda (jā, tā ar to dekoltē…). Edgars devās iekšā. Protams, visi viņu pamanīja.

– Stienis: Yo, Edž!
– Kauls: Edgar! Sen neredzēts…Dzersi?
– Edgars: Nē! Es te tik tā…
– Keda (uz skatuves): O! Te ir kāds sen neredzēts smukulītis. Te būs dziesma veltīta tev, Edgar!
Loģiski, ka no dziesmas tur īsti nekas nebija. Grupa močīja pavadījumu, bet Keda tik gorijās uz skatuves, izrādīdamas visus savus ”labumus”. Pūlis bļaustījās un uzkurināja Edgaru. Keda pienāk pie Edgara.
– Keda: Nu! Kas i? Dzersi?
– Kauls: Viņš tak nevar…
– Edgars: Es varu… un kā vēl…

Viss turpinās ar panormālu dzertiņu, kura beigās Edgars ar Kedu dodas uz muižu (abi gāāālīīīgā pālī…). Muižas pagalmā Edgars noliekas zemē. Keda palīdz viņam piecelties un abi sāk maigoties. To pa muižas logu ierauga Kristīne. Viņa izskrien ārā. Edgars pamana, ka Kristīne visu ir redzējusi, taču nespēj izdvest ne skaņu, kad Kristīne dodas prom. Kristīne dodas pie mātes.

– Kristīne: Vai Plastmasiņš vēl ir ar mieru mani precēt?
– Māte (prieka pilnām acīm): Es zvanu Veltiņai, tas jānosvin…
– Kristīne: Tad vai ir vai nav?
– Māte: Ir, ir ar mieru!

Pagāja dienas trīs un kāzas jau notika. Kristīne visus steidzināja. Teica, jo ātrāk, jo labāk. Viņas māte ar Veltiņu, jau otro dienu koda bez apstājas un arī šodien neizskatījās īpaši skaidrā (tā teikt aiz laimes)! Visi sanākuši baznīcā un gaida līgavu. Kristīne dodas pie altāra. Atnākot pie tā, viņa malā pamana Edgaru! Tas skumīgs stāv un neko nesaka! Kristīne pieiet pie viņa!

– Kristīne: Ak, Edgar! Varbūt dot tev vēl pēdējo iespēju.
– Edgars: Jā! Lūdzu!
– Kristīne: Varbūt mums tomēr izdodas dzīve kopā!
– Edgars: Ta ne jau tādu iespēju…!
– Kristīne (sašutumā): Ko?
– Edgars: Dod man iespēju strādāt pie Plastmasiņa. Par vienalga ko… Tev tak tagad baigā pazīšanās ar viņu! Nu lūdzu! Veco laiku labā! Es dzirdēju, ka viņam esot vīna pagrabs, alus brūzis un pat kandžas aparāts… pisģec!!! Labais!
Pēc šiem vārdiem Kristīne palika stāvot un sitot ar plaukstu pa pieri…

Zi end!

Lasi vēl – Otrā daļa vai Trešā daļa!

NOVĒRTĒ! Nepatika rakstsPatika raksts ( vērtējums +7 no 9 )
Loading ... Loading ...

Patika raksts?

Padalies ar draugiem...

vai ar ienaidniekiem, ja nepatika!
Share 'Purva Kapātājs (ARHĪVS)' on Draugiem Share 'Purva Kapātājs (ARHĪVS)' on Facebook Share 'Purva Kapātājs (ARHĪVS)' on Google Bookmarks Share 'Purva Kapātājs (ARHĪVS)' on Google+ Share 'Purva Kapātājs (ARHĪVS)' on Twitter Share 'Purva Kapātājs (ARHĪVS)' on Email Share 'Purva Kapātājs (ARHĪVS)' on Gmail
Kategorija: Stāsti Atslēgvārdi: . Adrese uz rakstu.